Nezinu, vai dzīve ir daļiņa, bet tā noteikti ir vilnis, šim faktam apliecinājumus gūstu katru dienu.
Pēc atgriešanās no Alfas radās doma, ka jāievieš kādas svaigas vēsmas savā muzikālajā gaumē, un pēc nelielas paklaiņošanas jūtrubā noskaņojos uz to, ka kādu brīdi mašīnā ekvalaizers būs uzstādīts režīmā JAZZ, konkrēti – mikslis no visa kā, ko sauc par acid jazz. Patīkama pārmaiņa. 
Atgriežoties pie viļņiem, vakar izvērtās pavisam savāds vakars. Atgūlies gultiņā un iepriekšminētajai mūziciņai skanot, ieraudzīju nopietnu paziņojumu. Pēc nelielas sarunas secināju, ka beidzot izcīnītais vakars, kurā var nīkt mājās un neko nedarīt, patiesībā nav nemaz tik interesants, un labprāt atrastos Vecrīgā kādā jaukā kompānijā. Domāts — darīts, āvu kurpes kājās un devos uz garāžu.
Ja ir sajūta, ka brauc ārā no garāžas ar novilktu stāvbremzi, bet tā nav taisnība, droši vien ir vērts aplūkot, kas īsti notiek, piemēram, var gadīties, ka kādā no riepām gaisa spiediens sakrīt ar apkārtējo vidi. Šodien, gaismā aplūkojot vaininieku, atklājās, ka riepā iedūrusies centimetru gara stikla lauska. To, par laimi, manā iecienītajā e-riepā spēja veikli novērst, atbrīvojot mani no viena zaļā papīrīša ar ozolu virsū. Tā kā pieredze ar riepu problēmām ir pietiekama, ķēros vien pie rezerves riteņa uzstādīšanas. Izskatās gan, ka procesā esmu savērpis domkratu 
Tiekot līdz centram, vilnis turpinājās – cerētā kompānija pēc gandrīz stundu ilgas garlaikošanās atsūtīja ziņu, ka spēku izsīkuma dēļ tomēr neieradīsies. Gaidīšana gan nebija pārāk veltīga, jo, kā jau tas bieži notiek, satiku kādu alfieti. Ja jūnijā miglā esošajā ezītī baltā Alise svinēja savu izlaidumu, tad šoreiz melnā Alise tā apkaimē atradās savas dzimšanas dienas sakarā.
Izlēmis, ka tik viegli nepadošos, devos uz Alu, kur sastapu iepriekšcerēto kompāniju, kas tieši grasījās man paziņot savu atrašanās vietu. Ah, pa ceļam vēl centos saprast, kurā FMS biroja pusē stāvvietā ir labāk strādājošs bezvadu internets, tomēr nācās secināt, ka mans telefons tam negrib slēgties klāt nevienā pusē. Vakara noslēgumā radās secinājums par to, ka augusts varētu būt piesolīto kūku beidzot-tapšanas mēnesis – viena jau bija, un ceru, ka varētu būt vēl kāda. Vēl piesolīju Alisei dzimšanas dienā uzdāvināt naksnīgu braucienu mājup, tomēr viņa sakautrējās man zvanīt, kā rezultātā es, aizbraucis pēc McNaksniņām un pieēdies, džeza pavadībā atlūzu uz kādu stundu turpat stāvvietā, līdz beidzot devos mājup.
